3. vēstule. Emergency shituacion. (Inga)

Šodien dodos norīkojumā uz jauno nometnes vietu, kur mani pienākumi būs kausēt sniegu un gatavot ēdienu 12 vīriem. Izbrauksim pēc stundiņas ar 2 lielajām sniega mašīnām, kurām aizmugurē piekabes, kurās ir vēl 2 sniega tīrāmās mašīnas. Pie reizes čīliešu ledāju plaisu pētnieki mērīs plaisas tā, ka mūsu karavānas ātrums būs apmēram 5 km stundā. Ļoti lēni! Līdz mērķim - jaunajai nometnei Union Glacier, ja nemaldos ir 50 km. Lēnas mokas daudzu stundu garumā kratoties... Ceru, ka būšu prom tikai uz nedēļu, jo mums te nometnē būs daudz darba, bet gan jau Jole tiks galā viena pati. Prieks, ka satikšu Robu, kas tur jau uzturas 2 nedēļas vismaz. Un cerams, ka visi būsim atpakaļ uz Ziemassvētkiem!

Šī sezona izceļas ar to, ka visi lidojumi notiek plānotajos laikos un nav nekādu kavēšanos. Šodien vakarā arī ir paredzēta lielās Ilušin nolaišanās, kas mums atvedīs maratonistus. Jau strādājam pie trases ierīkošanas. Žēl, ka man paies garām gar degunu šis pasākums šosezon.

Citādi mums aizvakar ļoti jautri gāja. Mēs uzstādījām jaunas, supermodernas tualetes, kas pēc 2 dienām pārstāja darboties. Un mūsu vecākais mehāniķis Krisijs pavadīja visu pēcpusdienu un pusnakti mēģinot tikt galā ar problēmu. Viņam nācās tīrīt visus konteinerus ar ne īpaši smaržīgajiem saturiem... sākumā viņš bija šausmīgi dusmīgs, pēc pāris stundām sāka svilpot un dziedāt un izbaudīt vienatni. Jo parasti viņš ir ļoti aizņemts un visi viņam uzdod 100 jautājumus nepārtraukti...tagad varēja pavadīt vairākas mierīgas stundiņas. - tikai viņš un mēsli! Mēs jokojot nosaucām pasākumu par nevis ārkārtēju situāciju, bet emergency shituacion.

Nu ko, došos pie mehāniķu puišiem. Esmu tagad "viena no komandas", kā viņi mani sauc. Vienu vakaru viņi man iemācīja braukt ar mazāko sniega tīrāmo mašīnu un sola, ka man būs turpmākās dienas jāpavada nevis taisot ēst, bet tīrot jauno lidlauku. Un tam es ticu! Darbu mums būs daudz, jo visām mašīnām pēc iespējas ātrāk jāatgriežas šeit. Nav jau tik viegli uzturēt 2 lidlaukus perfektā situācijā - viens no otra 50 km attālumā.... Ilušin izmēģinājuma nolaišanās pavisam drīz - cerams, ka viss būs oki doki!

Labi attāa!
inga

Jolanta ceļā uz Patriot Hills

Sveiki, draugi!

Beidzot esmu ceļā uz Dienvidiem :)

Šobrīd iepazīstu Frankfurtes lidostu, gaidot lidmašīnu uz Madridi, kur cerams, veiksmīgi satikšu Malin un tad abas kopā ceļosim uz Santjago un Punta Arenas,kas atrodas pašos Čīles Dienvidos pie Magelāna jūras šauruma. Es jau tagad priecājos, ka varēsim pabūt kādu mirkli vasarā starp pienenēm un ceriņiem pirms dodamies tālāk nebeidzamajos sniega un ledus klajumos!
Beidzamās ziņas no Ingas ir pavisam iepriecinošas - lielie vēji ir norimuši, Patriot Hills ciems ir pilnā gatavībā sagaidīt klientus un mūs :)
Cerams, notikumi tālajā pasaules nostūrī būs tik interesanti, ka gribēsim dalīties arī ar jums savos piedzīvojumos un pārdzīvojumos. Kaut arī "saule tur šorīd nenoriet" - Antarktīda spēj sagādāt pārsteigumus!!!!

Ja nu jums rodas interese apskatīt, kāds mums laiks - varat atvērt http://thistle.org/wx7/ - kamera pie mūsu ledus lidlauka katru dienu pl.17 *pēc LV laika ap pl.22 nobildē pāris kadrus! Varbūt kādreiz varēsim sarunāt randiņu?

Jolanta

2. vēstule. Daktera Džona sarkanās bikses

Čau !

Paldies Jolīt par mailu. Mums pašiem ir sajūta, ka esam te jau mēnesi.Darbi kavējas joprojām, jo laiks nav pietiekami labs, lai celtu lielās teltis. Ronnijs sāk pamazām jukt prātā, jo viņam apnikusi šaurā virtuve un snow melter jau nestrādā vairākas dienas. Dārzeņi un augļi sasaluši... un nav mūzikas.
Vējš ir pierimis, toties mums tagad ir mākoņi. Diezgan auksti.Temperatūra no rīta bija -18 C.
Kas tad vēl?
Mums ir baigi modernā čurājamā kaste vīriešiem. Tur tik silti, pie sienas milzīgs spogulis, smaržo pēc kaut kā jauna...baigi labā! Kopējās tualetes vēl ir Punta Arenas. Tās cerams dabūsim ar nākamo flight. Tas ir liels solis uz priekšu!!! Pagaidām izmantojām baltās būdiņas, kas diezgan smagi pārcieta ziemu. Izrādās, ka viens no koka konteineriem, kur tika glabātas tualetes, bija apvēlies kājām gaisā un viss saturs protams ir kājām gaisā. Atmūķējot to vaļā tur pavērās baigs skats...viss juku jukām. Bet nu kaut kā salipinājām 2 tualetes kopā no 4, kas mums bija.
Tāds man tualešu stāstiņš ;)

Salauztās teltis jau tika salabotas un bezpajumtnieki sāk ievākties atpakaļ savās teltīs. Borek puiši (lidotāji un lidmašīnu mehāniķi) ir aizrāvušies ar dārgumu meklēšanu. No gaisa lidojot viņi redz visādus objektus un tad ar sniega močiem dodas tajā virzienā un mēģina atrast tās lietas. Vakar tā tika atrastas daktera Džona sarkanās bikses, bet guļammaiss joprojām ir meklējumos.

Vakar pēc Roba iniciatīvas sarīkojām pirmo Yatzē maču. Bija jautri, tikai ap pusnakti baigi aukstais. Ar 20nov fuel flight atlidos Mike Šarp un tad ar Robu viņi dosies uz Union Glacier. Tā, ka tu, Jolīt, varbūt Robu tik drīz nesatiksi.
Esam aizsūtījuši prom uz ziemeļiem divas ekspedīcijas. Pagaidām viss labi. Viņi progresē un nav nekādu baigo drāmu.

Labi, pagaidām pietiks pļāpu. Attāa

1. vēstule. Ziņas no Patriot Hills

Čau Jole & pārējā publika!

Rakstu no Patriot Hills. Mums te ir sākusies mazā ellīte, jo ārā pūš pamatīgs vējš. Ieradāmies, kā bija paredzēts 12.nov. Lidojums bija baigi labais un nolaišanās brīnišķīga. Pirmie, kas jau bija atlidojuši ar mazajām lidmašīnām bija padarījuši labu darbiņu - skrejceļš bija perfekts. Sākām rosīties un sacēlām visas mazās teltis, līdz no noguruma gāzāmies no kājām un ap vienpadsmitiem paēdām vakariņas un uz gultu. Laiks bija mierīgs un jauks. Nākamā diena arī bija tīri jauka - esam uzcēluši dažas lielās teltis un 4 clam teltis tūristu vajadzībām. Pagaidām manā apgādībā ir 5 tūristi. Labi , ka viņi dodas ekspedīcijās un viņus uzmana mūsu gidi Hanna un Eric.

Vakar sākās lielā jautrība. Pa dienu bija vējains un visu dienu tā vien nobumbulējām. Vakar Marks paziņoja, ka būs vējains vēl 2 dienas... Tā ka lielās dining telts uzcelšanas plāns, kas ir lielā prioritāte, ir atlikts. Mēs ar Robu esam vienā teltī - ļoti patīkami esam iekārtojušies. Vēja pūtieni bija tādi spēcīgi, bet es kaut kā daudz nesatraucos. Tomēr jau pierasts. Troksnis gan pamatīgs, kad ledus gabalu jūra gāžas pāri teltij. Uz brokastu laiku izkūņojos no telts un man mute pavērās valjā - skats kā pēc kara kaujas. Saskaitīju 8 (no 30) mūsu teltis salauztas ar vēju. Mūsu mazajā kopīgajā teltī daudzas skumīgas un nogurušas sejas un visādi drausmu stāstiņi - kā nu kuram tā telts sabrukusi. Arī pavisam nopietni gadījumi - Twin Otter lidmašīna sākusi vējā aizdomīgi šūpoties un mūsu vīri nakts vidū vilkuši lielos konteinerus priekšā lidmašīnai, lai aizsargātu no vēja. Ledus alas telts durvis izrāva vējš un tās nolaidās uz mūsu daktera Džona telts....labi, ka viņš iekšā nebija.... Tikai viņa guļammaiss tika aizpūsts prom... Mehāniķis Rodrigo dabūja sejā lielu ledus gabalu. Tā ka jābūt uzmanīgam. Mums te ir 8 sieviešu ekspedīcija, kurām vispār nav nekādas Antarktīdas pieredzes. Viņas tikai šopavasar Finsē mācījās slēpot. Viņu abas teltis naktī arī tika saplēstas. Tagad viņas čupojas vienā no manām clam teltīm... Tā te iet.
Brazīlis Julio ar savu metāla vagoniņu ari ir klāt. Tikko no comms box loga visi noskatījāmies kā viņš mežonīgi skrien kaut kam pakaļ - un beigās laimīgi noķēra, bet izskatījās pēc viņa vagoniņa durvīm - tātad varbūt viņam arī būs jāatliek sava ekspedīcija (jau trešo gadu pēc kārtas!!!), ja izrādīsies, ka durvis vairs nevar ielikt atpakaļ.
Nu ko jāiet pusdienās. Ēdamlaiki gan netiek traucēti. Un Ronnijs un Līva rosās pa šauro virtuvīti un cep un vāra. Nekas mums cits neatliek kā gaidīt kad vējš pierims... Marks sola vēl 24 vējainas stundas. Un cerēt, ka teltis paliks savās vietās un viss būs labi. Protams, ka viss būs labi! Action sajūta gan ir.

Es mūsu teltī visas mantas sapakoju, ja nu gadījumā arī mūsējā vairs neizturēs. Jocīgi gan iedomāties, ka vakar tas mierīgi varēja notikt, kamēr es tik saldi gulēju... Laba sajūta, ka Robs blakus.

Nu ko. Jāiet ēst. Marks raizējas, kur gulēt šonakt, jo viņa telts aizlidoja....

Labi atttāāa
inga

Uf, ārā drausmīgs troksnis!!!

Braunu ģimenes izbrauciens pa īpašumiem Ugunszemē

Pēc divarpus mēnešiem darba Antarktīdā, bija sajūta, ka esam pelnījušas laiskas brīvdieniņas. Esam Punta Arenas – pilsētā pašos Čīles dienvidos un varam doties, kur acis rāda... Ar Joli, uzticamo draudzeni, gudrojam iespējamos variantus un ceļabiedru kandidātus. Dažam labam gan vējš galvā (nav nekāds brīnums vējainajā Patagonijā!) un nekas skaidrāks nekļūst vien kā tā skaidrā ideja, ka mums būs laiskas brīvdienas. Beigu beigās viss notiek gandrīz kā pats no sevis. Izsijājas ceļojuma maršruts un kompānija. Un plāns 5 minūšu laikā tiek pieņemts! Dosimies uz Tierra del Fuego (Ugunszemi) kopā ar Adamu un Robu.

Mēs ar Joli sarunājam nomas mašīnu un izskrienam cauri tūrisma informācijas centram, lai vismaz kādu karti paķertu līdzi. Iespējamas maldīšanās gadījumā gan nav ko daudz satraukties, jo Ugunszeme ir sala un nekur tālu nekontrolētā nekurienē nav iespējams aizbraukt. Drošības pēc gan sadalām pienākumus jau laicīgi. Tātad es tieku ievēlēta par tulkotāju, kā vienīgā spāņu valodas pratēja. Jole, kurai ir bankā strādāšanas pieredze, kļūst par mūsu ceļojuma grāmatvedi (nav nekādi joki – čīliešu naudiņas jāskaita daudzos tūkstošos), Ādamiņam jau profesija piespriež kļūt par pavāru un Robu autonomas īpašnieks ieceļ šofera lomā, jo viņam pāri 30 gadiem un šis diezgan maldīgi izskatās pēc atbildīga cilvēka.

Izbraucam no Punta Arenas vēlā pēcpusdienā pēc aktīva pārtikas preču shoppinga, telefonsakariem ar piederīgajiem Eiropā un neveiksmīgiem mēģinājumiem no naudas mašīnām izņemt naudu.

Ceļš ir labs, laiks labs, noskaņojums labs.

Lai tiktu uz salu jābrauc pāri Magelāna šaurumam. Tur iet prāmis katru 40.minūti un no mums tikai pāra stundu attālumā - Punta Delgadas. Pa ceļam piestājam pie lielas saimniecības vārdā Estancia San Gregorio, kur notiek aitu pārdzīšanas aktivitātes. Stādos priekšā onkulim, kas tu šeptējas. Viņš jautā, no kurienes esam. Stāstu godīgi, ka mēs meitenes no Latvijas un puiši viens anglis, otrs skots. Bet onkulis neliekas mierā un grib zināt, no kura Latvijas reģiona mēs esot. Tādi jautājumi bieži nenāk; prasu, vai tad viņš zin, ka Latvija tāda maziņa valsts, kur nu tur vēl reģioni. Tad vīrs prasa, vai no Kurlandes nākam.. Tad viņš atgādina man stāstu, ko Argentīnas Patagonijā pirms pāris gadiem jau dzirdēju. Bija tāds Mauricio Brauns, apsviedīgs zēns, dzimis Latvijā (citi avoti saka, ka Lietuvā), no ebreju ģimenes nācis. Atbrauca uz Patagoniju un kļuva stāvus bagāts. Viņam esot piederējusi vai visa Ugunszeme un pāris miljonu aitu. Īsta impērija. To mums stāsta onkulis, kurš izrādās ir mazmazdēls otram slavenam tādam pašam zemju īpašniekam Menendezam. Zinām, zinām – Punta Arenas viņa vārdā iela nosaukta. No šī brīža nolemjam turpmāk stādīties priekšā kā tikai Braunu ģimenes radinieces, tā lai jau no paša sākuma vietējie mums varētu izrādīt pienācīgo cieņu. Aitas tiek pārdzītas pāri ceļam, tikai viens jērs nokļūdās un gandrīz nokļūst mūsu vakariņu ēdienkartē. Adams noķer šo aiz kājas, bet tas izsprūk tik un tā un aizjoņo pilnīgi nepareizā virzienā.

Dodamies tālāk uz prāmi un pārceļamies bez starpgadījumiem. Neiedomājāmies, ka par to prieku kādam arī jāsamaksā, par laimi kāds onkulis pavicinās mūsu mašīnai pa priekšu un dot skaidras zīmes, ka bez maksāšanas nekā nebūs, kaut arī esam gringos, kā jau mums uz pieres lasāms. Nepalīdz pat Braunu radniecības pieminēšana.

Kolīdz esam uz salas, jāsāk domāt par naktsvietu. Vakars nāk virsū, bet plāna nav. Adams kā koopilots ņem šo lietu savās rokās un pēc kāda laiciņa pa putekļainiem ceļiem braucot un mēģinot izvairīties no lielajiem smagajiem, kas te rullē uz nebēdu, attopamies ļoti klusā jūras tuvumā.. Ne satiksmes, ne kādu māju – viss kails un pārskatāms, kā jau Ugunszemē. Vien jocīgi pamalē 3 saules spīd. Saulriets ir pasakains. Braucam uz labu laimi un iebraucam arvien šaurākos celiņos līdz nonākam ideālākajā nakšņošanas vietā vārdā Catalina. Mums pat ir sava būda! Skats uz jūru, ugunskura vieta, no būdas iznesti ķeblīši un zaļš krēsls. Veltam Adamam pateicīgus skatus. Ceļam teltis un kurinām guni, vakariņās gardās avokado, tomātu sviestmaizes. Skatāmies viens uz otru un neticam, ka tas notiek ar mums!

Rīts ir nedaudz lietains, bet tas tikai rada jauku bungošanas skaņu teltīs. Adams, kas bija nolēmis gulēt ārā, ir ievācies būdā, kopā ar putneļiem un peli. Tas viņu nesatrauc. Man teltī bija zirnekļi. Vāram auzu pārslu putru brokastīs, Robs aiziet izpeldēties. Mēs ar Joli organizējam mūsu ekskluzīvo kafijas vārīšanas pasākumu – nekādas šķīstošās kafijas, ja var dabūt labu aplejamo ar uzsildītu pienu. Iepriekšējā vakarā mēs puišus nošokējām ar oranžas lupatiņas klātesamību pie vakariņu galda, kas veica galdauta funkcijas.. Ak, tad tā esot ar meitenēm kempingā braukt...

Staigājot pa pludmali, pamanām delfīnus, kas lēkā turpat pāris metrus no mums. Man uznāk lielā iedvesma un es ieskrienu ūdenī izmērcēties. Kur nu vēlreiz dzīvē tāda iespēja ar delfīniem kopā paplunčāties? Auksts gan.

Pakojamies un dodamies tālāk. Ceļi ir grantēti un nemaz tik ātri neiet. Mūsu džips diezgan daudz patērē degvielu, jāpiestāj kādā miestā to ieliet.

Lieta tāda, ka miestu gan tā pamaz. Ugunszeme ir sadalīta divās daļās – rietumu krasts pieder Čīlei un austrumu puse Argentīnai. Kartē izskatās, ka Argentīnas puse ir vairāk apdzīvota, civilizēta un pašos dienvidos ir pat pilsēta Ušuaija. Nolemjam braukt turp, jo pa ceļam ir arī benzīntanks. Ierodamies apdzīvotā vietā ar nosaukumu San Sebastian, kuru gan apdzīvo kā izrādās uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi iedzīvotāji. Godīgi paēdam pusdienas ceļmalā, vienīgā bāra/viesnīcas stāvvietā un parakājamies pa somām, lai izmakšķerētu pases, jo būs jāšķērso Argentīnas robeža. Es ieeju papļāpāt ar bāra īpašnieku, uzzinu šādus tādus faktus - piemēram - to, ka čīlieši un argentīnieši nav tie labākie draugi, rīvējas un ķīvējas, kā jau kaimiņi. Atpakaļ pie mašīnas atklājas baigas ziņas – Adams nevar atrast savu pasi. Izķemmējam viņa mantas, bet no dokumenta ne vēsts. Sarīkojam ārkārtas apspriedi. Tiek izskatīti dažādi varianti – paslēpt aizmāršīgo angļu jaunekli somu kaudzē, likt viņam robežu šķērsot nelegālā vietā vai mēģināt iežēlināt muitas cilvēkus ar skumjām tūristu sejām: “ai kā mums gribas uz Ušuaiju, lūdzu, pieveriet acis”... Paliekam pie trešā varianta. Muitas punkts ir pēc 500m. Vispirms Čīles puse. Stāvam rindā un kad ir mūsu kārta, stāstam mūsu bēdu stāstu. Muitas puiši saspiež mums pasēs zīmogus, ka esam izbraukuši no valsts un Adamam to uzspiež uz parastas papīra lapiņas, neko gan daudz nesolot. No argentīniešiem visu var sagaidīt. Baigi sapriecājušies braucam tālāk uz 8 km attālo argentīniešu muitas punktu. Te mūs sagaida nopietnas sejas un liela neizpratne par Adama lapiņu ar zīmogu. Kur pase? Nekādi iežēlināšanas stāsti nelīdz un Argentīnas muitnieks ķeras pie nopietna dokumenta sacerēšanas. Angļu pilsonis Adams Warns netiek ielaists Argentīnas valstī. Tas viss patērē laiku, nespējam vien noticēt, ka mūsu ceļojums nu ir nonācis strupceļā. Adams sev dauza pa galvu un 800.reizi nosauc sevi par muļķi.

Mēģinām būt pozitīvi domājoši un lemjam Argentīnas plānus mest pie malas, jo arī Čīles Ugunszemē ir ceļš un ir taču ko redzēt! Benzīnu gan mums vajag. Bāka pilnīgi tukša. To mēģinu stāstīt Argentīnas muitniekiem. Benzīntanks ir 50 m no robežpunkta. Viņi mums atļauj uzpildīties. Kas par garām sejām parādās, kad redzam piesprausto zīmīti “NO HAY COMBUSTIBLE” (nav degvielas) un durvis ir ciet. Atkal mirklis pārdomām. Griežam vien atpakaļ un kaļam jaunus plānus. Tuvākais benzīntanks ir 80km Argentīnas pusē, kurā mēs ar Adamu netiekam ielaisti un tuvākais Čīles pusē ir 140km... Atkal jāstājas pie Čīles robežpunkta un dabūjam pasēs jaunus zīmogus – iebraukuši Čīlē. Piestājam mūsu pusdienu stāvvietā un es eju viesnīcas onkulim prasīt palīdzību. Viņš mums varot pārdot degvielu un mēs dikti sapriecājamies. Mirkli pirms smaržīgais šķidrums tiek iepildīts bākā, Robs saceļ trauksmi. Tas neizskatoties pēc benzīna! Te nu man, tulkotājai, sākas lielie kreņķi. Nu kā lai tiek galā ar tiem daudzajiem apzīmējumiem, kas tiek pieminēti “gasoil, combustible, petroil, gas, benzina’. Lasām mašīnas instrukcijas un nonākam pie secinājuma, ka mums vajag benzīnu, bet tas, ko viesnīcas onkulis mums var piedāvāt ir dīzelis. Angļu valodā šo šķidrumu apzīmējumi ir ļoti maldinoši, labi gan, ka nepaspējām neko ieliet. Citādi, kā Robs teiktu, būtu ziepes. Bet ziepes ir tik un tā!

Neviens mums nevar pārdot benzīnu, vietējie policijas pārstāvji tikai krata ar galvu. Viesnīcnieks mūs aizved atkal uz Čīles robežpunktu un mēģina kaut ko sadabūt priekš mums no saviem pazīstamajiem. Es smaidu čīliešu puišiem un mēģinām viņus pierunāt piezvanīt argentīniešiem un pajautāt, vai benzīns drīz neuzradīsies. Bet viņiem neizdodas telefonsakari. Visi mēģina mums palīdzēt un izskan saprātīgs ieteikums – stopēt lielās kravas mašīnas un doties ar kanniņu benzīna pirkšanā uz 140 km attālo benzīntanku. Šis paliek kā pēdējais plāns, vispirms izmēģinām ubagošanas stratēģiju. Noliekam mašīnu pie robežas un visiem garāmbraucējiem vaicājam pēc kāda lieka benzīna litra. Pārsvarā visiem ir braucamie ar dīzeli, bet izskatās, ka cerība ir, jo cilvēki ir ļoti pretimnākoši. Es skraidu ap visām mašīnām un pa ceļam iemācos, ka benzīns argentīniešu mēlē ir “nafta”. Vēl viens apzīmējums mums tik vērtīgajam šķidrumam. Kāda sieviete mums labprāt atdotu daļu no savas bākas, ja tik mēs varētu dabūt šlandziņu. Tagad tekāju ap mašīnām un prasu pēc šlandziņa. Bet mums neizdodas dabūt ārā benzīnu. Prasot pēc šlandziņa viens onkulis saka, ka viņš mums varot atdot visu savu rezerves kannu ar benzīnu, jo viņa mašīna esot sabojājusies un to velk kāds izpalīdzīgs kravinieks. Nu esam laimīgi! Par baltu velti tiekam pie 20 l benzīna, kas par laimi! Es gan nepalaižu iespēju un kad pamanu vēl kādu benzīna kanniņu pie cita braucēju, droši uzprasos, vai arī to mēs varētu nopirkt. Notiek bizness un galu galā atkal varam sēsties pie stūres un mūsu mašīna ripo! Atvadāmies no robežsargiem un visiem līdzjutējiem. Stūrējam tuvākā benzīntanka virzienā...

Tas atrodas pilsētiņā Porvenir, otrā salas krastā. Nemanot gan ir piegājis atkal vakars un jādomā, kur nakšņosim. Uzticamies Adamam, kam laikam ir talants uz tādām lietām un tiešām – viņš noskata atkal burvīgu vietiņu stāvā jūras krastā! Viņš mums pagatavo gardas vakariņas un pēc tām liekamies uz auss.

Nākamajā rītā dodamies uz pilsētu. Benzīntankā piepildām lepni bāku un arī kanniņu pielejam pilnu pilnu. Apstaigājam Porvenir meklējot internetu un telefonu. Miegaina, klusa vieta. Atrodam vietējo bibliotēku, kur es uz 15 minūtēm kļūstu par bibliotekāri, kā manu bērnu dienu sapnī. Vietējā darbiniece mani piesēdina pie sava datora un liek man piereģistrēt manus draugus, lai viņi tiktu pie interneta. Tāds pienākums man patīk! Kad darīšanas nokārtotas, ejam maiznīcas meklējumos. Pa ceļam sadraudzējos ar pāris krancīšiem un rezultātā mūs pavada 5-6 laimīgi suņi. Mani ceļabiedri (divkājainie) gan laikam nav sajūsmā...

Ejam atrastajā maiznīcā iekšā ar Robu un sastopam tur omulīgu onkuli, kas savā nodabā zīmē kaut kādas ralliju kartes. Viņš mums iedod maisiņu ar baltām maizītēm, tas esot viss kas viņam ir. Toties nasks uz runāšanu! Pastāsta, ka viņš gatavojoties Ugunszemes rallijam, ka kā noskaidrojas notiek vismaz 6 reizes gadā. Es bikstu mūsu Šūmaheram, ka laikam būs jāatgriežas un jāpiedalās rallijā – ceļi te līkumaini un stāvi... Visi adrenalīna prieki garantēti.

Dodamies atkal ceļā. Putekļu mākonis mūs ietin, kad vien satiekam kādu pretimbraucošu mašīnu. Ceļi slikti nav, bet gulēt pie stūres nav ieteicams – bedres, līkumi un stāvi izbraucieni ik pa brīdim. Dodamies dienvidu virzienā un pamazām ainava mainās. Piestājam kādā brīnišķīgā trauku mazgāšanas vietā, kur tek skaista upīte ar dzidru ūdentiņu. Atkal mums veicas! Kalifornija (tā saucās vietējā saimniecība) paliek mūsu atmiņā kā ideālākā trauku mazgāšanas vieta.

Kartē noskatāmies, ka vajadzētu pie ezeriem braukt. Tuvākais mums ir Lago Blanco (Baltais ezers), griežam mašīnu pa mazākiem ceļiem mežā iekšā un izbaudām skaistus skatus pa teiksmainiem mežiem braucot. Ļoti skaisti! Pie ezera satiekam citus eiropiešus, kas izskatās ir dedzīgi makšķernieki. Izskatās, ka ar zivīm te labi iet. Nu ja, tāda neskarta daba, tīri ūdeņi un veselīga daba... Mēs pastaigājamies pa mežu ezera krastā savā nodabā un priecājamies par jauko apkārtni. Rīkojam kārtējo nometni un atkal kurinām ugunskuru un labi pavadām laiku. Adams mūs lutina ar savu ēst taisīšanas māku un Robs izklaidē ar saviem polārajiem stāstiem. Mēs ar Joli sabiedrībai piedāvājam biežu latvju ziņģu ziņģēšanu- mums uz dziedāšanu vien velk šajās dienās.

Atkal rīts ir nedaudz slapjš, bet tas nekas. Mums ir tā sajūta, ka tomēr tiekam lutināti, jo bijām iedomājušies trakākus patagoniskos vējus un ja līst, tad tā maigi un pa nakts stundām. Brokastis zem lielajiem kokiem ar tradicionālo auzu putru un dievīgo kafiju. Atkal izskam meiteņu niķi – atsakāmies vārīt olas pusdienām, kas tā par lietu – aukstas olas pusdienās... Puiši taisa lielas acis, bet mūs respektē! Adams aizskrien izpeldēties traki aukstajā ūdenī.

Turpat netālu ir ieleja, kas tiek saukta par Bebru ieleju. Pēc tā laikam var spriest, ka tur bebrus var sastapt. Puiši stūrē mašīnu turp. Tiešām bebru darbi redzami – grandiozi aizsprosti sacelti un koki sagāzti un dīķi sapludināti. Robs un Adams ir aizrāvušies ar bebru medībām, viņiem kāds esot jāredz! Mēs jau acis esam izskatījušas, bet nevienu neredzam. Vien guanaco bariņš ganās turpat un baigās “smejošas” skaņas izdod. Laikam grib mūs nobiedēt. Bebru mednieki beidzot liek bebriem mieru, labāk nepaliek pat tad, kad Jole paziņo, ka viņa pat bebru esot ēdusi!

Braucam vien tālāk uz nākamo ezeru. Te daba mūs tā pārsteidz. Ir sākušies kalni! Pamalē ir sniegaini ledāju klāti kalni, praktiski nevienu mašīnu neredz. Ceļš ir ticis nesen uzbūvēts – plats un labi grantēts. Esam pasakā. Visur apkārt ganās guanaco bari, skaistas ainavas, upes, ielejas, debesis, puķes... Piestājam pie ezera Deseado – vēl viena miera osta. Pakāpelējam pa kokiem.

Mums jāšķērso divas kalnu pārejas un jau jūtam kā mašīna ēd mūsu tik smagi grūti iegūto benzīnu. Jau sākam štukot vai pietiks benzīna atpakaļceļam. Braucam taupības režīmā – bez gaismām, bez radio un neitrālajā ātrumā no kalna braucot.

Varētu vēl tā ilgi braukt – bet skāde, ka ceļš izbeidzas! Priekšā mums ir kanāls, pār kuru tilts vēl nav uzbūvēts! Noparkojam mašīnu un sapņaini noskatāmies uz otru pusi... Te nu esam galējā dienvidu punktā... mums nevajag nekādu Ušuaiju, tepat ir tik skaisti un, galvenais, tik klusa un mierīga ainava visapkārt. Dodamies izpētīt apkārtni un iekārtojam nometni ezera Fagnano krastā. Mums netālu iekārtojas arī divi dāņu makšķernieki un mūsu acu priekšā noķer skaistas zivis.

Griežam salātus un vāram vakariņas, pēc vakariņu izklaide ir saulrieta skatīšanās ar vīna krūzi un drauga plecu. Kāds kuģītis pukšķina pa ezeru. Kad tādā miegainā, relaksējošā režīmā esam iegājuši, uzrodas ciemiņš. Puisis mums saka, ka diemžēl šeit nevarot kempot, jo notiekot ceļa būvniecības darbi ar spridzekļu pielietošanu. Mums esot jābrauc atpakaļ līdz zīmei “iebraukt aizliegts”, kuru mēs tā “nejauši” neievērojām iepriekš... Mēģinu iežēlināt puisi ar runām, ka ir jau vēls, kur lai mēs tagad dodamies utml. Viņš groza galvu, bet tā kā viņš mūs informēja tādā pieklājīgā tonī, pat draudzīgā, es teiktu, mēs viņam klausām un sākam zibenīgos ātrumos vākt nost nometni. Adams tik zibenīgi taisās, ka nemana, ka viņa milzīgā mačete pie somas piesieta un pamatīgi sagriež roku. Asinis pludo, tumsa nāk virsū. Atkal esam ziepēs. Par laimi mums ir Robs, kas pieprot medicīnu, un fiksi mēģina Adamu sadakterēt. Braucam vien atpakaļ stāvajā kalnā un Robs vien piestāj ceļmalā, kur ir kokzāģētavas nojume. Bez liekām diskusijām nolemjam nakšņot te. Robs atkal dakterē Adamu, bet mēs ar Joli ceļam teltis. Mēness lec pāri kalnu galiem un tas mūs mudina atkal uz dziedāšanu. Velkam meldiņu pēc meldiņa un pat puiši mums nodzied pa skaistai dziesmai. Ejam gulēt. Nakts vidū atskan sprādziens, tas puisis mums nemānījās, - tiešām spridzina!

No rīta gatavojam brokastis pajumtē, jo līņā, kā no rītiem ierasts. Adams ir sazāļots un guļ kā sists. Dzeram kafiju ar Robčiku un Joli un pļāpājam. Kad liekas, ka nu jau gan jātaisās, modinām Adamu ar Kur tu teci gailīti manu. Pasniedzam viņam kafijas krūzi un sākam kravāties. Te mūs atkal pārsteidz ciemiņi. Divi patagonieši piebrauc pie mūsu zāģētavas. Es jau sāku aizstāvības runu un atvainošanos, ka te atrodamies. Bet vecākais onkulis ir tikpat apmulsis un man pieklājīgi sniedz roku, jauniņais ir pavisam sakautrējies un viņi pat mums it kā atvainojas, ka tikai atbraukuši pēc kaut kādas vajadzīgas lietas. Tā, ka viss ir kārtībā!

Kādā ceļmalā no klints tek jauka straumīte, kura tiek žigli izmantota rīta trauku mazgāšanai. Jocīgi, ka jau braucam atpakaļceļā. Brīvdienas iet uz nobeiguma pusi.

Aktuāls ir atkal degvielas jautājums. Nonākam pie secinājuma, ka atkal jābrauc uz San Sebastian pie visiem robežniekiem un jācer, ka benzīntanks būs atvēries. Drusku pamaldamies pa ceļiem, joki gan mazi, jo katrs degvielas litrs jātaupa. Beidzot esam uz īstā ceļa un atkal esam līdzenajās pampās. Lepni piebraucam pie jau pazīstamajām vietām, atstājam Adamu ar viņa grāmatu, un dodamies atkal šķērsot robežu. Ak, debestiņ, atkal jāaizpilda visas veidlapas un, protams, ka mūs vēl atceras. Visi smaida. Tiekam līdz Argentīnas robežai. Tur prasām vai ir benzīns??? Neesot, tuvākais pieejamais pilsētā Rio Grande 80 km attālumā. Robs izspriež, ka mēs prātīgi braucot varētu sasniegt Rio Grande un tāpēc aizpildām visas Argentīnas formalitātes un braucam pēc benzīna. Heijā, esam Argentīnā!!! Ceļš ir asfaltēts un ainava ļoti vienmuļa. Braucam vistaupošākajā režīmā un atviegloti nopūšamies, kad sasniedzam pilsētu. Ak, te tāds lepns benzīntanks. Te ir pat internets, telefons un viņi pieņem Visa kartes. Izmetam līkumiņu pa pilsētu, bet tā mums neiepatīkas. Esam pat tīri priecīgi, ka mums sanāca izbrauciens pa Čīles tuksnesīgajām ārēm un nevis Argentīnas civilizētajiem labumiem. Droši vien pēc laika, ka ceļš būs uzbūvēts Čīles pusē, veidosies infrastruktūras, asfalts, tūrisms. Viss, kas nepieciešams, bet pagaidām bija skaisti izbaudīt vēl “to neskarto”.

Lepni braucam atpakaļ uz 130 km/h. Šūmahers uzdarbojas. Argentīnas pusē atkal jāizstempeļojas ārā. Žēl pat, bija ielikta 90 dienu uzturēšanās atļauja, bet mēs jau pēc 2 stundām izbraucām... Čīles pusē mums uzklūp dārzeņu un augļu kontrole. Melīgi stāstam, ka mums nekā aizliegta nav, bet, par laimi, onkulis nolemj nerakāties pa mūsu pārtikas plastmasas maisiņiem. Pase nu ir aizpildīta ar ļoti daudziem zīmogiem J Veselas divas lapas.

Atrodam Adamu, kurš jau bija izsamisis, kur esam pazuduši! Nomierinām viņam sakot, ka tajā Argentīnā nav ko redzēt un ka mūsu redzētā rietumu puse ir daudz jaukāka. Dodamies nu atpakaļceļā. Abās pusēs stepes, kur lai slej teltis? Iebraucam kādā nelielā pagriezienā un pēc pāris km apstājamies. Pirmo reizi nekemposim pie ūdeņiem – vien pampu līdzenumā. Pilns mēness spīd virs mūsu nometnes. Mūsu pēdējā nakts Ugunszemē. Gatavojam vakariņas, atklājas gan interesantas lietas. Pazudis mūsu pusdienu plastmasas maiss ar ekstrēmi svarīgām ēdamlietām – auzu pārslu paku, kafiju, ievārījuma podiņu un vēl šo un to. Izrādās kāds ir cītīgi tīrījis mašīnas bagāžnieku Argentīnas benzīntankā un 3 atkritumu maisu vietā izmetis mūsu vienīgo pusdienu maisu. Fui, Robert! Badā gan nemirstam, jo mums ir ekspedīciju sausā pārtika un Argentīnā pirkti cepumi. Bet Robam par sodu mums jāstāsta savi piedzīvojumu stāstiņi. Mūs apciemo divas lapsiņas mēnesgaismā. Nolemjam sākt agru rītu, lai laicīgi ierastos Punta Arenas. Mums ar Joli lidojums uz Madridi aiznākamajā dienā....

Kā negribas braukt prom, bet jāsaņemas! Pakojamies un dodamies ceļā. Naski nokļūstam atkal uz prāmja. Melnbalti delfīni pavada mūsu prāmi. Spiedzam no sajūsmas to lēcienos lūkojoties. Piestājam paēst pusdienas mazajā viesnīciņā, kur mūs tik labi pabaro par pavisam mazām naudiņām, ka nu tik tiešām negribas atgriezties Punta Arenas.

Neķemmētiem matiem, bez mazgāšanās 5 dienas, netīrām drēbēm, bet jauniem iespaidiem bagāti atgriežamies un esam laimīgi par piedzīvoto.

Inga